Mani sauc Aigars, man ir četrdesmit viens gads, un es esmu mežzinis kādā Sēlijas ciemā. Mūsu ciems ir mazs — kādas trīsdesmit mājas, visi viens otru pazīst. Mana māja stāv pašā malā, pēdējā pirms meža. Aiz dārza uzreiz sākas biezs mežs
Pagājušā gada novembrī sākās kaut kas dīvains. Pamodos no klauvēšanas pie durvīm — pulkstenis rādīja 3:33. Trīs sitieni, lēni, vienmērīgi. Ne ar roku — ar kaut ko koka. Izgāju uz lievenīša — tukšs. Svaigs pirmais sniegs visur netraucēts — ne pēdu uz māju, ne no mājas. Otrajā naktī uzstādīju kameru. 3:33 — atkal trīs sitieni. Skatos ierakstu: 3:32 viss tīrs, 3:33 attēls raustās, traucējumi, 3:34 — atkal tīrs.
Pastāstīju kaimiņam Jurim. Vecais vīrs saka:
— Trešajā reizē neatver. Lai ko tu nedzirdētu.
— Kāpēc?
— Tas ir meža mijkrēslis. Pārbauda — kas atbildēs. Vienu mežzini tāpat reiz aiznesa, pirms piecdesmit gadiem. Atvēra trešajā naktī — atrada pēc nedēļas.
Nu gan pasakas domāju. Kas kaut kam tāda tic. Par cik sava darba dēļ nebiju mīļākais kaimiņš (tur garš stāsts, to varbūt citreiz pastāstīšu), iespējams mani tieši tāpēc kāds izjoko.
Trešā nakts. Neguļu, sēžu pie galda, visas lampas iedegtas.
3:33.
Tuk. Tuk. Tuk.
Un sievas balss. Bijušās sievas:
— Aigar, atver. Tā esmu es, Karīna. Mašīna tepat netālu nojuka, braucu no pasākuma. Ielaid, auksti.
Balss gluži kā viņas. Bet Juris brīdināja — neatvērt.
Mājas zefīrs bez olām — gaisīgs kā sapnis, salds kā bērnība un pilnīgi kūst mutē
Ko pateikt, ja jums zvana aizdomīgs numurs: viena frāze, kas palīdz ātri pārtraukt sarunu
Pieeju pie loga, paskatos ārā. Uz lievenīša stāv Karīna. Vai kaut kas ļoti līdzīgs viņai. Bet detaļas nav pareizas — viņa stāv basām kājām uz sniega un nesalst. Kur nu no pasākuma un bez apaviem vēsā novembra naktī. Mati nekustas vējā. Un tvaika nav no aukstuma.
— Aigar, neliec man gaidīt.
Balss mainās. Kļūst dziļāka, ar aizsmakumu. Un “Karīna” sāk mainīties. Āda aptumšojas, kļūst līdzīga mizai. Pirksti pagarinās, pārvēršas zaros. Būtne vairs netēlo. Tagad tā ir trīs metrus augsta figūra no zariem un mizas.
— IELAID. SILTUMU GRIBU.
Es atkāpos no loga. Un tad redzēju, kā durvis sāka liekties uz iekšu. Bet tas bija nepareizi. Koks neliecās kā zem spiediena — tas plūda, kā vasks, kā atspulgs greizā spogulī. Es dzirdēju dēļu krakšķēšanu, bet skaņa nāca nevis no ārpuses, bet manā galvā. Tā nebija fiziska skaņa. Tas bija tikai manā prātā. Ne pa īstam. Tas rādīja man, ko varētu izdarīt, ja es padotos.
Es metos pie krāsns. Ogles vēl gruzdēja. Satvēru krāsns kruķi, iespraudu oglēs. Sakarsēts dzelzs un uguns — vienīgais, no kā meža nelabie baidās.
Durvis manā apziņā jau gandrīz sašķēlās skaidās. Bet es zināju — īstās joprojām veselas. Tas tikai lauž manu prātu. Un tad tajā plaisā, ko redzēju tikai savā iekšējā skatījumā, ielīda… roka. Gara, mezglaina, ar mizas pārklājumu. Es izrāvu krāsns kruķi, sakarsētu līdz sarkanumam, un metu to pa īstajām durvīm.
Atskanēja skaņas…
Šķir otru lapu, lai lai lasītu tālāk
